Topinambūrs

Topinambūrs

Helianthus tuberosus

Jerusalem Artichoke

Lai gan patiesībā topinambūri ir pieejami visu gadu, visaktīvāk tomēr tos izmanto ēdienkartēs tieši vēlā rudenī, ziemā un agrā pavasarī. Pēc personīgās pieredzes varu teikt, kad visaktuālakie tie ir ziemā un pavasarī, rudenī pietiek citu sakņu. Ziemā vienīgā problēma varētu būt ar to iegūšanu, jo, līdzko zeme sasalst, tos ir ļoti grūti izrakt, un topinambūrs paliek par „iesaldētu līdzekli” – tu zini, ka tas tur ir, bet ārā dabūt nevari, lai gan arī šeit var būt izņemumi, mūsu Latvijas ziemas ir kāda nu kura , ir bijušas tādas kad topinambūru baudīju gan ap Ziemassvētkiem gan pēc tiem. Svarīgi ir tas, ka neskaitot gaļu, topinambūrs ir viens no retajiem dārzeņiem, kurā ir tik daudz dzelzs. Topinambūra 75% ogļhidrātu sastāv no inulīna, nevis cietes. Topinambūra uzturvērtība ir stipri mazāka nekā kartupeļiem. 100 gramos topinambūra ir tikai 30,8 kcal, bet tāds pats daudzums kartupeļu satur 70,2 kcal , kas nav mazsvarīgi tādam mūžīgajam tievētājam ka man:))))

Līdz antibiotiku un sulfanilamīdu preparātu izgudrošanai ar topinambūru sulu vai to lapu un kātu putriņu ārstēja ilgi nedzīstošas brūces. Šodien ar to ārstē cukura diabētu, mazasinību, sird-asinsvadu slimības,  stiprina nervu sistēmu, hipertoniju. Ārstējot cukura diābētu , uzturā var lietot arī auga lapas. Topinambūra sula novērš kuņģī dedzināšanu, nelabu dūšu , sāpes likvidē aizcietējumus, kā arī veicina toksīnu, radioaktīvo vielu , nitrātu un fosfātu izvadīšanu no organisma, ātri sadziedē divpadsmit pirkstu zarnas čūlas. Pasaulē ļoti lielu popularitāti topinambūri ieguvuši kā kartupeļu aizvietotāji tieši diabētiķu ēdienkartēs.

Labums šiem dārzeņiem ir tāds, ka tiem patīk gandrīz jebkura augsne, izņemto izteikti mālainu, bet tieši tāpēc daudzi izvairās tos audzēt vairumā – jo jebkurš palikušais topinambūrs ir kā jauna sēkla, kas pati iesējas no jauna, un līdz ar to pēc kāda laika topinambūrs var dārzā kļūt par nezāli. Ledusskapī dārzeņu un augļu nodalījumā tie stāvēs līdz divām nedēļām, savukārt papīra turzā tumšā un vēsā vietā, kā pagrabs, tie stāvēs pat ilgāk. Bet, protams, vislabāk tos apēst maksimāli tuvu novākšanas laikam – tādējādi tie ir gan svaigi, gan satur vairāk labo uzturvielu. Personīgi es šo sakņaugu atceros parasti pavasara pusē, kad tik ļoti sāk gribēties ar nitrātiem nepiesātinātus zaļumus un tad nekāda glabāšana nav nepieciešama , tā teikt pa taisno galdā. Ja tapinambūrs pārziemo uz lauka ta vērtība nemazinās.

          Pats dārzenis ir ļoti sulīgs, kraukšķīgs un saldens, nedaudz jūtot riekstu piegaršu, nomizo, sagriež šķēlītēs un loba iekšā, var pierīvēt svaigajiem salātiem, biešu , ķirbju, rutku, kāpostu utt. Pateicoties augstajam dzelzs saturam, tas saskarē ar gaisu viegli oksidējas un paliek tumšs, tāpēc, ja gatavo svaigos salātos ciemiņiem, noteikti pārlej ar nedaudz citronu sulas vai kādu etiķi – baltvīna, sarkanvīna u.c. – jebko, kas dod skābumu. Ir gadijies lasīt kad tapinambūra pagatavošana ir tieši tāda pati kā kartupeļiem, tikai pagatavošanas laiks ir ātrāks, bet personīgi man nav bijis aktuāli. Ir doma meģināt apcept ar olīveļļu vai sviestu cepeškrāsnī, pievienojot kādas garšvielas, kā būs pastāstīšu kad noprovēšu...