Topinambūrs 3

 šī būs vēl viena ideja - recepte topinabūra izmantošanai . Nomizo burkānu, rutku, topinambūrus, selērijas un pētersīļa sakni, ķirbi, ķiploka daiviņu - būtībā cik un ko kā pēc personīgās gaumes vai principa - kas ir mājās:) .

Visu sarīvē uz smalkās vai rupjās sakņu rīves ( arī gaumes jautājums) pievieno mazliet cukura , sāli, citrona sulu, var arī maltos melnos piparus, visu apmaisa lai sajaucas vienmērīgi savā starpā, ja nav laik gaidit kad sakodīsies savā starpā, var tā pat kā zaļos salātus samačkāt ar roku. Tālāk kas nu kuram garšo , vai tobrīd ir ledusskapī,  saldais krējums ( es lietoju to saldo kas parasti nostājas trīslitru burkā lauku pienam, ne veikala) vai kādu no eļļām. Ja partikā nelietojat gaļu tad iesaku šiem salātiem pievienot dažādas sēklas vai riekstus - sezama, saulespuķu , linseklas utt- un uz kādu laiku atstāt salātu nostāvēties, izvadēsies liekais sūrums no rutkiem, un sula, kuras šais salātos ir diezgan, pateicoties ķirbim, uzbriedinās sēkliņas, rezultātā ļoti labs ēdiens , bagāts ar vitaminiem, škiedrvielām un visām citām labam lietām, ja sēž uz diētas ar šito vār kārtīgi piesiet dušu.

Topinabūrs 2



 Tā tapinambūrs izskatās izrakt no zeme noskalots no smiltīm, tālak es personīgi mizoju jo man nekad nav izdevies tā noberzt lai nejustu zemes garšu:))
Vakar iedvesmojusies no kādas receptes, kur tapinambūru cep cepeškrāsnī, nolēmu izcept to uz pannas.

Un tā nomizotu tapinambūru griež 5 mm šķēlēs un liek uz sakarsētas pannas, pannā jau ir olīvēļļa un ķiploks , šķēlītes apcep zeltaini brūnas no abām pusēm , noņem no pannas un vēl karstas apber ar sāli un garšvielu maisījumu, es cepot vēl mazliet bazilika pabēru, bet nu tas ir gaumes jautājums, kas kam garšo, oriģinālreceptē bija tīmiāns. Rezultāts diezgan labs, tiešām gandrīz kartupelis tik mazliet saldāks un ūdeņaināks, bet visumā ja ceptu cepeškrāsnī ( bet tad var tāppat ka kartupeļus pargriezt tik uz pusēm) mierīgi var lietot kartupeļa vietā, it sevišķi ja ņem verā tā diētiskās īpašības.

Secinājums - šogad es šo sakņaugu pavairošu savā mazdārziņā...

Topinambūrs

Topinambūrs

Helianthus tuberosus

Jerusalem Artichoke

Lai gan patiesībā topinambūri ir pieejami visu gadu, visaktīvāk tomēr tos izmanto ēdienkartēs tieši vēlā rudenī, ziemā un agrā pavasarī. Pēc personīgās pieredzes varu teikt, kad visaktuālakie tie ir ziemā un pavasarī, rudenī pietiek citu sakņu. Ziemā vienīgā problēma varētu būt ar to iegūšanu, jo, līdzko zeme sasalst, tos ir ļoti grūti izrakt, un topinambūrs paliek par „iesaldētu līdzekli” – tu zini, ka tas tur ir, bet ārā dabūt nevari, lai gan arī šeit var būt izņemumi, mūsu Latvijas ziemas ir kāda nu kura , ir bijušas tādas kad topinambūru baudīju gan ap Ziemassvētkiem gan pēc tiem. Svarīgi ir tas, ka neskaitot gaļu, topinambūrs ir viens no retajiem dārzeņiem, kurā ir tik daudz dzelzs. Topinambūra 75% ogļhidrātu sastāv no inulīna, nevis cietes. Topinambūra uzturvērtība ir stipri mazāka nekā kartupeļiem. 100 gramos topinambūra ir tikai 30,8 kcal, bet tāds pats daudzums kartupeļu satur 70,2 kcal , kas nav mazsvarīgi tādam mūžīgajam tievētājam ka man:))))

Līdz antibiotiku un sulfanilamīdu preparātu izgudrošanai ar topinambūru sulu vai to lapu un kātu putriņu ārstēja ilgi nedzīstošas brūces. Šodien ar to ārstē cukura diabētu, mazasinību, sird-asinsvadu slimības,  stiprina nervu sistēmu, hipertoniju. Ārstējot cukura diābētu , uzturā var lietot arī auga lapas. Topinambūra sula novērš kuņģī dedzināšanu, nelabu dūšu , sāpes likvidē aizcietējumus, kā arī veicina toksīnu, radioaktīvo vielu , nitrātu un fosfātu izvadīšanu no organisma, ātri sadziedē divpadsmit pirkstu zarnas čūlas. Pasaulē ļoti lielu popularitāti topinambūri ieguvuši kā kartupeļu aizvietotāji tieši diabētiķu ēdienkartēs.

Labums šiem dārzeņiem ir tāds, ka tiem patīk gandrīz jebkura augsne, izņemto izteikti mālainu, bet tieši tāpēc daudzi izvairās tos audzēt vairumā – jo jebkurš palikušais topinambūrs ir kā jauna sēkla, kas pati iesējas no jauna, un līdz ar to pēc kāda laika topinambūrs var dārzā kļūt par nezāli. Ledusskapī dārzeņu un augļu nodalījumā tie stāvēs līdz divām nedēļām, savukārt papīra turzā tumšā un vēsā vietā, kā pagrabs, tie stāvēs pat ilgāk. Bet, protams, vislabāk tos apēst maksimāli tuvu novākšanas laikam – tādējādi tie ir gan svaigi, gan satur vairāk labo uzturvielu. Personīgi es šo sakņaugu atceros parasti pavasara pusē, kad tik ļoti sāk gribēties ar nitrātiem nepiesātinātus zaļumus un tad nekāda glabāšana nav nepieciešama , tā teikt pa taisno galdā. Ja tapinambūrs pārziemo uz lauka ta vērtība nemazinās.

          Pats dārzenis ir ļoti sulīgs, kraukšķīgs un saldens, nedaudz jūtot riekstu piegaršu, nomizo, sagriež šķēlītēs un loba iekšā, var pierīvēt svaigajiem salātiem, biešu , ķirbju, rutku, kāpostu utt. Pateicoties augstajam dzelzs saturam, tas saskarē ar gaisu viegli oksidējas un paliek tumšs, tāpēc, ja gatavo svaigos salātos ciemiņiem, noteikti pārlej ar nedaudz citronu sulas vai kādu etiķi – baltvīna, sarkanvīna u.c. – jebko, kas dod skābumu. Ir gadijies lasīt kad tapinambūra pagatavošana ir tieši tāda pati kā kartupeļiem, tikai pagatavošanas laiks ir ātrāks, bet personīgi man nav bijis aktuāli. Ir doma meģināt apcept ar olīveļļu vai sviestu cepeškrāsnī, pievienojot kādas garšvielas, kā būs pastāstīšu kad noprovēšu...

Par ko te būs....

Sen senos laikos dzīvoja meitene , kura atvērtām acīm vērās dabā, viss tajā tai likās tik tuvs un mīļš kā laba ģimene, kas vienmēr par tevi rūpējas, nekad tevi nepamet un nenodod, ar kuru rok rokā iet pa dzīvi. Tikai vēlāk paaugusies viņa uzzināja kad viņas vecvecmamiņa ir bijusi zintniece un augstasklases pavārs. Diemžēl zināšanas netika nodotas mutiski no papaudzes uz paaudzi, palika tikai aicinājuma bals asinīs, vākt zālītes,  lasīt ogas un sēnes tējām, zālēm un pārtikai. Tā nu izauga savādniece, kas cauru gadu kaut ko vāc pa mežiem un laukiem, it kā nevartēru visu lielveikalā un aptiekā nopirt:)))
Ne reizi vien esmu atskārtusi to kad daba dod mums to kas mums ir nepieciešams lai normali dzīvotu, veseli ka rutki ar mirdzošām acīm pilni spēka un nezinot neko par slimibām, mēs tikai neprotam to paņemt... ak šie musu tuvinieku lāsti!!! Jau mazam zīdaimim tik potēts kaut kāds pasaules redzējums, nevienu neinteresē kā viņs pats to redz, jo cilvēku sabiedrībā nepieņem neko kas ir citādāks, balto vārnu jānoknabj tā jau nav normāla vārna:)))   Tai pašā laikā vide kurā mēs dzīvojam ir mūsu šupulis un viss kas tajā ir ir domāts mūsu eksistences nodrošināšanai, mēs tikai paši neprotam vairs tajā dzīvot, kā zīdainis kas neprot zīst mātes krūti esam nolemti lēnai bojāejai... tai pāšā laikā katrs elpas vilciens , katra zālīte, katrs saules stars, katra ūdens pile dod mums enerģiju, gāda par mums...  šai blogā es likšu savas zināšanas un pieredzi par to kādas zāļu tējas vācamas , kādas ogas sēnes lasāmas, kā tās pagatavot un saglabāt ziemai, kā pacelt dārgas zāles no zem kājam un ielikt mutē , nevis skriet uz aptieku pēc sintētikas un ķīmijas, kura vairāk posta nekā ārstē.Te būs mana pierede par to kas  un kā apēdams, lai kaulos spēks un pavasarī avitaminoze nemocītu. Te es apkopošu pieredzi nevis pārdrukašu rakstus no žurnāliem un grāmatām, centīšo arī visu par ko rakstu nobildēt un ielik blogā lai nav tā ka vienā otrā preses izdevumā raksts par panātri bet bilde nātres:))) Sāku  šo tā teikt projektu pavasarī, lai aptvertu visu gadu no sākuma līdz galam. 
 Un, jā,  drīz jau būs jāsāk vākt un ēst un kāltēt tējas, malt pulverīšos, taisīt uzlējumus ,jau pavisam drīz, tāpēc sākšu pamazām vien apkopot informāciju, pie reizes būs iespēja atbrīvot plauktus un neskaitāmās mapes no papīru kalniem, kas jau sen izstudēti un vajadzīgais jau sen parbaudīts un izšķirots pēc lietderības...
Ejam pļavā...